Uzsākot komisijas sēdi U. Mitrevics informē, ka komisijā ir pievienojušies trīs deputāti Agita Zariņa – Stūre, Raivis Kalējs un Arvils Ašeradens.
Komisijas locekle Irma Kalniņa izvirza deputāti Agitu Zariņu – Stūri par Ilgtspējīgas attīstības komisijas priekšsēdētāja biedru. Komisijas priekšsēdētājs Uģis Mitrevics aicina balsot par komisijas priekšsēdētāja biedra kandidatūru.
Atklāti balsojot “par” –9 (U. Mitrevics, A. Brakovska, A.Ašeradens, D.M.Daugavietis, R.Kalējs, I.Kalniņa, E.Teirumnieks, A.Zariņa – Stūre, V. Zariņš), “pret” – nav, “atturas” – nav.
Agita Zariņa – Stūre tika ievēlēta par Ilgtspējīgas attīstības komisijas priekšsēdētāja biedru.
Balsošanā nepiedalās komisijas locekle Līga Kozlovska, kas pieslēgusies attālināti, deputāts Juris Viļums (komisijas sēdi apmeklē pēc balsošanas plkst.12.15) un deputāts M.Jencītis, kas balsošanas brīdī neatradās komisijas sēdē.
Ilgtspējīgas attīstības komisijas priekšsēdētājs U. Mitrevics norādīja, ka komisija vēlas saņemt ne tikai mājokļu pieejamības pamatnostādņu 2023.–2027. gadam starpposma izvērtējumu īstenošanu, bet arī plašāku redzējumu par kopējo mājokļu situāciju Latvijā. Jau iepriekš komisija ir izskatījusi jautājumus attiecībā uz jauno mājokļu būvniecības apjomu, atbalsta pieejamību visā Latvijas teritorijā un pašvaldību iespējām iesaistīties mājokļu attīstības projektos.
Ekonomikas ministrijas (turpmāk - EM) Mājokļu politikas departamenta direktors M. Auders sniedza pārskatu par mājokļu pieejamības pamatnostādņu īstenošanas gaitu un informēja par statistikas datiem attiecībā uz jauno mājokļu būvniecību, būvatļaujām un valsts atbalsta programmām. Vidēji gadā tiek nodrošināts vairāk nekā sākotnēji plānotais minimālais jauno mājokļu skaits. Vairāki rezultatīvie rādītāji nav sasniegti pilnā apjomā, ko ietekmējušas procentu likmju izmaiņas, inflācija un ārējie ekonomiskie apstākļi. Valsts atbalsta sistēma ir veidota atbilstoši dažādu sabiedrības grupu vajadzībām, tostarp sociāli mazāk aizsargātām personām, mājsaimniecībām ar vidējiem ienākumiem un komercbanku kreditēšanai pieejamām mājsaimniecībām. Uzsvēra, ka vairākas atbalsta programmas vēl atrodas attīstības stadijā un to pilnā ietekme būs vērtējama vēlāk. Latvijas mājokļu fonda kopējais stāvoklis un jauno mājokļu īpatsvars ir vērtējams salīdzinoši kritiski, tomēr valsts atbalsta instrumentu apjoms un uzsāktie pasākumi ir būtiski. Pievērsās arī padomju laikā būvētā dzīvojamā fonda stāvoklim un mājokļu pārvaldības modeļiem, uzsverot nepieciešamību pilnveidot esošo regulējumu.
EM Mājokļu politikas departamenta direktora vietniece B. Cīrule informēja par sociālo mājokļu atbalsta instrumentu īstenošanas gaitu. Kopš pamatnostādņu apstiprināšanas ir izstrādāti un ieviesti atbalsta mehānismi pašvaldībām sociālā dzīvojamā fonda atjaunošanai un paplašināšanai. Programma tiek īstenota aptuveni 30 pašvaldībās un tās teritoriālais pārklājums ir vērtējams kā plašs. Pašvaldības ir uzsākušas gan projektu izstrādi, gan īstenošanu, un atsevišķos gadījumos jau ir pieejami pirmie izremontētie un izīrētie dzīvokļi. Līdz 2029. gada beigām plānots nodrošināt papildu mājokļus vismaz 1952 mājsaimniecībām. Programma ir īpaši nozīmīga tām personu grupām, kuras atrodas viskritiskākajā sociālajā un ekonomiskajā situācijā.
Deputāts A. Ašeradens uzsvēra, ka mājokļu jautājuma risināšanā ir vērojama virzība, taču nepieciešams daudz padziļinātāks un stratēģiskāks skatījums uz kopējo situāciju. Aicināja izvērtēt mājokļu fonda vecumu un atjaunošanas tempu, noteikt mājokļu deficītu konkrētās teritorijās, kā arī stiprināt pieejamo mājokļu segmentu tām sabiedrības grupām, kuras nespēj nodrošināt sev mājokli tirgus apstākļos. Norādīja uz nepieciešamību vērtēt Latvijas situāciju Baltijas valstu un citu reģiona valstu kontekstā. Uzsvēra, ka ir nepieciešams precīzāk noteikt mājokļu pieprasījuma un deficīta apjomus pašvaldībās, lai attīstības instrumenti būtu samērīgi un efektīvi. Pievērsa uzmanību arī kreditēšanas problēmām reģionos, kur komercbanku iesaiste ir ierobežota nekustamā īpašuma zemās likviditātes dēļ. Rosināja izvērtēt risinājumus risku sadalei starp publisko sektoru, finanšu institūcijām un ierosināja aktualizēja jautājumu par alternatīviem dzīvojamo ēku pārvaldības un īpašuma modeļiem. Uzsvēra nepieciešamību mājokļu politiku sasaistīt ar Nacionālās attīstības plāna sagatavošanas procesu.
Deputāts J. Viļums pievērsa uzmanību mājokļu pieejamības jautājumiem reģionos, īpaši Latgalē, uzsverot, ka atsevišķi atbalsta instrumenti ne vienmēr pilnībā atbilst vietējo iedzīvotāju vajadzībām. Norādīja, ka praksē būtiska problēma ir ierobežotās iespējas izmantot atbalstu ne tikai gatavu mājokļu iegādei, bet arī būvniecībai un esošā dzīvojamā fonda uzlabošanai. Akcentēja nepieciešamību pašvaldībās veidot praktiskus piemērus, kas apliecinātu atbalsta instrumentu īstenojamību un veicinātu iedzīvotāju uzticēšanos šīm programmām. Mājokļu pieejamība reģionos joprojām nav pietiekama un ka esošie risinājumi situāciju neatrisina pilnā apjomā. Aicināja turpināt sekot līdzi programmu rezultātiem un nodrošināt, lai mājokļu pieejamības uzlabošana notiktu visā Latvijas teritorijā, ne tikai atsevišķās pašvaldībās.
Deputāts R. Kalējs pievērsa uzmanību publiskās un privātās partnerības programmas nosacījumu konsekvencei un pašvaldību iespējām tajā iesaistīties. Norādīja, ka pašvaldībām, plānojot dalību programmā, būtiska nozīme ir noteikumu stabilitātei un paredzamībai. Uzsvēra, ka nosacījumu izmaiņas var ietekmēt pašvaldību spēju pieņemt savlaicīgus un pamatotus lēmumus par iesaisti programmā. Mājokļu attīstības nepieciešamība nav apšaubāma, taču vienlaikus ir izvērtējami tie nosacījumi, kas sekmē vai ierobežo pašvaldību līdzdalību. Rosināja turpmākajās diskusijās pievērst uzmanību arī tam, vai programmas nosacījumi būtu pilnveidojami, lai tajās varētu iesaistīties plašāks pašvaldību loks.
Deputāte I. Kalniņa uzsvēra mājokļu jautājuma nozīmi reemigrācijas kontekstā. Norādīja, ka personām, kuras apsver atgriešanos Latvijā, mājokļa pieejamība ir viens no būtiskākajiem praktiskajiem priekšnoteikumiem. Akcentēja, ka reģionos, kur netiek attīstīts jauns daudzdzīvokļu dzīvojamais fonds, ir ierobežotas iespējas piedāvāt piemērotu dzīvesvietu cilvēkiem, kuri vēlas atgriezties no ārvalstīm. Reemigrācijas politikas mērķu sasniegšana ir cieši saistīta ar mājokļu politikas attīstību un pieejamu mājokļu nodrošināšanu ārpus lielākajiem attīstības centriem.
Latvijas Bankas Monetārās politikas pārvaldes Pētniecības daļas vadītājs K. Vilerts raksturoja hipotekārās kreditēšanas situāciju Latvijā un norādīja, ka iepriekš bija izteikti nevienmērīga starp Rīgu un Pierīgu no vienas puses un pārējo Latvijas teritoriju no otras puses. Informēja, ka pēdējo divu gadu laikā kreditēšanas apjoms ir pieaudzis gandrīz visās pašvaldībās, tomēr daudzviet pieaugums noticis no ļoti zema sākotnējā līmeņa. Skaidroja, ka kreditēšanas pieejamību ir veicinājusi gan konkurence starp kredītiestādēm, gan ALTUM programmas. Uzsvēra, ka atsevišķās pašvaldībās ALTUM faktiski palīdz veidot kreditēšanas tirgu tur, kur iepriekš tas bija ierobežots. Pašreiz nav pazīmju, kas liecinātu, ka mājokļu kreditēšanas pieaugums būtu tikai īstermiņa parādība. Pozitīvi vērtējums ir tas, ka pieaug ne vien tirgus aktivitāte kopumā, bet arī hipotekāro kredītu īpatsvars darījumos, kas apliecina mājokļu finansēšanas pieejamības uzlabošanos.
Ilgtspējīgas attīstības komisijas priekšsēdētājs U. Mitrevics uzsvēra mājokļu pieejamības saikni ar demogrāfijas, reģionālās attīstības un konkurētspējas jautājumiem. Ar atsevišķiem rādītājiem un grafikiem vien nav pietiekami, lai pilnvērtīgi izvērtētu situāciju. Rosināja Ekonomikas ministrijai sagatavot padziļinātu pārskatu par mājokļu tirgu, tā galvenajiem izaicinājumiem un iespējamiem politikas risinājumiem. Norādīja, ka jāpievērš uzmanība īres tirgus, kreditēšanas pieejamībai, dzīvojamā fonda atjaunošanai un salīdzinājumā ar kaimiņvalstīm.
