Ilgtspējīgas attīstības komisija - Notikumi

    Ilgtspējīgas attīstības komisijas (turpmāk – Komisija) priekšsēdētājs U.Mitrevics informē, ka 2026.gada 20.martā notika komisijas konference “Latvijas stratēģiskās attīstības plānošanas arhitektūra: iekļaujoša nākotnēšana mērķtiecīgai pārveidei”, kurā tika diskutēts, ka stratēģiskajai plānošanai jākļūst par nepārtrauktu nākotnēšanas procesu ar vismaz 20 gadu perspektīvu, regulāru 3–4 gadu pārskatīšanas ciklu, publisku indikatoru paneli, vienotiem scenāriju izvērtēšanas kritērijiem un skaidru institucionālo atbildību. Šāda pieeja stiprinātu lēmumu kvalitāti, valsts noturību, sabiedrības uzticēšanos un politikas plānošanas sasaisti ar budžeta lēmumiem. Ņemot vērā minēto, Komisija nosūtīja 2026.gada 20.maijā vēstuli Ministru kabinetam aicinot nodrošināt uzdevumu izpildi: uzdodot Valsts kancelejai sadarbībā ar nozaru ministrijām sagatavot konceptuālu piedāvājumu stratēģiskās nākotnēšanas funkcijas ieviešanai valsts attīstības plānošanas sistēmā, nosakot atbildīgās institūcijas, mandātus, termiņus, resursus un publiski sasniedzamos rezultātus kā arī vēl citus uzdevumus.

   P.Vilks informēja, ka Ministru kabinets ir skatījis atbildi uz komisijas ieteikumiem, un uzsver, ka galvenais stratēģiju vērtības mērs ir to izmantošana budžeta, investīciju un reformu lēmumos. Latvijas 2050 stratēģija un Nacionālais attīstības plāns tiek gatavoti vienotā procesā, balstoties esošās situācijas izvērtējumā, starptautiskos novērtējumos un NAP 2027 izpildes analīzē. Pašreizējais dokuments ir sākotnējais darba variants, kuram paredzēta turpmāka ekspertu un sabiedrības līdzdalība. “Latvija 2050” top kā valsts ilgtermiņa attīstības stratēģija. Tās kodolu veido trīs prioritātes: valsts pastāvēšana un rīcībspēja, latviešu valoda, identitāte un kultūrtelpa, kā arī iedzīvotāju labklājība un iespējas. Stratēģija aptver drošību, veselību, izglītību, demogrāfiju, ekonomiku, tehnoloģijas, pārvaldību, pilsonisko sabiedrību, kultūru un vidi.

   V.Vesperis izklāsta Latvijas 2050 stratēģijas un NAP izstrādes procesu, konsultatīvo grupu darbu, sākotnējo dokumentu struktūru, vērtības, makro rādītājus un 11 attīstības virzienus. Uzsvēra, ka stratēģijas centrā ir valsts pastāvēšana, valoda, kultūra, identitāte un iedzīvotāju labklājība, bet NAP kalpos kā operacionāls instruments šo ilgtermiņa mērķu īstenošanai. Skaidroja plānoto uzraudzības modeli — nākotnēšanas funkciju Valsts kancelejā, regulāru progresa izvērtēšanu un iespēju stratēģiju pārskatīt ārējo apstākļu izmaiņu gadījumā. NAP2034 būs Nacionālais attīstības plāns 2028.–2034. gadam un “Latvija 2050” praktiskās īstenošanas instruments. Tajā paredzēts noteikt prioritāros uzdevumus, reformas, investīciju projektus, sasniedzamos rezultātus, finansējuma avotus un atbildīgās institūcijas. Plāns kalpos par pamatu valsts budžeta un Eiropas Savienības fondu ieguldījumu plānošanai.

   J.Simanovska kritiski norāda, ka Nacionālās attīstības padomē nav pietiekami pārstāvēta pilsoniskā sabiedrība, kas noved pie sabiedrības interešu nepietiekamas atspoguļošanas plānošanas dokumentos. Īpaši uzsvēra vides, mežsaimniecības un dabas kapitāla jautājumus, norādot, ka par problēmām jārunā atklāti. Bez sabiedrības pārstāvniecības šie jautājumi netiks kvalitatīvi izdiskutēti.

   M.Pūķis Latvijas Pašvaldību savienības vārdā pauž krasi kritisku vērtējumu par stratēģijas sākotnējo kodolu, jo pašvaldību, valsts pilsētu, reģionālās attīstības un nomales efekta loma tajā nav pietiekami atspoguļota. Brīdina par pārmērīgu centralizāciju, nepietiekamu prioritizāciju, reģionālās attīstības izšķīdināšanu citās sadaļās un risku atkārtoti līdzšinējās kļūdas, kad plāni bijuši plaši, bet bez skaidra finansējuma un īstenošanas mehānisma.

   U. Mitrevics norādīja, ka diskusija jāturpina, īpaši par Ministru kabineta atbildi uz komisijas iepriekšējiem ieteikumiem, Latvijas 2050 un NAP dokumentu pilnveidi darba grupās, kā arī par sabiedrības, pašvaldību un ekspertu iesaistes mehānismiem.

Ilgtspējīgas attīstības komisijas sēdē Ekonomikas ministrija (turpmāk – EM) iepazīstināja ar cilvēkkapitāla attīstības plānu. EM skaidroja pieeju cilvēkkapitāla jautājumam no darba tirgus un ekonomikas izaugsmes skata punkta. Prioritāte ir darba devēju vajadzību apzināšana, īpaši lielo eksportētāju un aizsardzības industrijas segmentā, kā arī datos balstīta pieeja prasmju, pār kvalifikācijas un darba tirgus politikas plānošanai. EM pārstāvis uzsvēra, ka vietējās darbaspēka rezerves ir ierobežotas, tādēļ nepieciešama precīza profilēšana, īsas un mērķētas mācības, kā arī labāka sadarbība starp EM, Labklājības ministriju un Izglītības un zinātnes ministriju.

Ilgtspējīgas attīstības komisijas priekšsēdētājs U.Mitrevics, uzsvēra, ka jau 2023. gadā komisija bija norādījusi uz nepieciešamību pēc vienotas cilvēkkapitāla pārvaldības un datu sistēmas, taču būtiska virzība nav notikusi. Valstī trūkst kopējas darbaspēka politikas, kas noteiktu, cik un kāda veida darbaspēks Latvijai vajadzīgs, kā izmantot vietējās rezerves un kādos gadījumos nepieciešama ārvalstu darbaspēka piesaiste.

Deputāte I.Kalniņa vērsa uzmanību uz sezonālās nodarbinātības problēmām Ziemeļkurzemē, īpaši tūrisma un ēdināšanas nozarē, kur vasaras sezonā trūkst darbinieku un pakalpojumu pieejamība ir ierobežota. Rosināja statistikā un politikā vairāk ņemt vērā sezonālo darbaspēku, kā arī aktīvāk uzrunāt Latvijas studentus ārvalstīs un ārvalstu studentus Latvijā, lai viņus piesaistītu Latvijas darba tirgum, īpaši veselības aprūpē.

Deputāts Ģ.Štekerhofs pauda bažas, vai īsas profesionālās apmācības, piemēram, nedēļu ilgi metinātāju kursi, nedegradē profesionālās izglītības kvalitāti, ja tehnikumos šādas prasmes tiek apgūtas vairāku gadu laikā. Viņš uzsvēra nepieciešamību skaidri nošķirt īstermiņa prasmju apguvi no pilnvērtīgas profesionālās kvalifikācijas.

K. Goršs Latvijas Darba devēju konfederācijas vārdā norādīja, ka cilvēkkapitāla jautājums ir ļoti plašs, tāpēc tas risināms pa konkrētām, izmērāmām sadaļām. Viņš uzsvēra demogrāfijas, veselības, lasītprasmes, prasmju un darbaspēka pieejamības izaicinājumus, kā arī nepieciešamību pēc skaidras darbaspēka un migrācijas politikas. Akcentēja, ka vietējais darbaspēks darba devējiem ir prioritāte, taču, lai to izmantotu efektīvāk, vajadzīga labāka pārvaldība, datu apmaiņa un aktīva rezultātu mērīšana.

L.Romele norādīja, ka piedāvātais modelis praksē lielā mērā neatšķiras no esošās situācijas, ka būtiska nozīme ir darba devēju disciplīnai un esošo instrumentu efektīvākai izmantošanai. Viņa kā piemēru minēja Darba likumā jau paredzēto pārbaudes laiku, kas ļauj darba devējam izvērtēt darbinieka piemērotību amatam.

EM pārstāvis J. Salmiņš informēja, ka cilvēkkapitāla attīstība nav tikai darba tirgus jautājums, bet ietver arī veselību, demogrāfiju, izglītību, talantu piesaisti, reemigrāciju un sabiedrības saliedētību. Uzsvēra, ka vietējā darbaspēka aktivizēšana ir prioritāte, tomēr atlikušās rezerves ir nelielas un strukturāli sarežģītas. Tādēļ nepieciešama precīzāka datu izmantošana, mērķēta pārkvalifikācija un skaidra politiska vienošanās par Latvijas attīstības virzienu. Īpaša uzmanība tika pievērsta ārvalstu darbaspēka piesaistei. Tika norādīts, ka pašreizējā sistēma ir birokrātiska, slikti pārskatāma un neveicina skaidru valsts politiku par to, kāds darbaspēks Latvijai nepieciešams. Vienlaikus tika uzsvērts, ka migrācijai jābūt starpībai starp darba devēju pieprasījumu un vietējā darbaspēka iespējām, nevis pašmērķim.

U. Mitrevics uzsvēra, ka Latvijai nepieciešama vienota cilvēkkapitāla pārvaldība un skaidrs politiskais ietvars. Vietējā darbaspēka aktivizēšana ir prioritāte, bet atlikušās rezerves ir ierobežotas un prasa mērķētu darbu ar konkrētām grupām. Darba tirgus politikai jābalstās datos par uzņēmumu pieprasījumu, profesijām, prasmēm un reģionālajām vajadzībām. Nepieciešama elastīgāka un kvalitatīvāka pieaugušo izglītības sistēma, kas spēj ātri reaģēt uz konkrētu darba devēju pieprasījumu. Ārvalstu darbaspēka piesaistei vajadzīga pārskatāma politika, efektīva kontrole un datu apmaiņa starp institūcijām. Cilvēkkapitāla stratēģijai jābalstās Latvijas ilgtermiņa attīstības stratēģijā līdz 2050. gadam. Uzsvēra, ka stratēģijai jābūt dinamiskai un regulāri pārskatāmai, lai valsts attīstības kurss tiktu pielāgots mainīgajiem ārējiem apstākļiem un ilgtermiņa mērķiem.

  Uzsākot komisijas sēdi U. Mitrevics informē, ka komisijai ir pievienojies deputāts Ģirts Šteherhofs.

Informē, ka Ilgtspējīgas attīstības komisija ir saņēmusi divu deputātu iesniegumu par iekļaušanu Inovāciju ekosistēmas attīstības apakškomisijā. Deputāti Atis Švinka un Jānis Eglīts ir iekļauti Ilgtspējīgas attīstības komisijas Inovāciju ekosistēmas attīstības apakškomisijas sastāvā.

Agita Zariņa – Stūre tika ievēlēta par Ilgtspējīgas attīstības komisijas priekšsēdētāja biedru.

            Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras (LIAA) Eksporta un Inovāciju pakalpojumu departamenta Tūrisma eksporta pakalpojumu nodaļas vadītāja L. Ziediņa-Ērgle informēja par LIAA īstenotajām aktivitātēm ienākošā tūrisma veicināšanai 2025. gadā un 2026. gada pirmajā pusgadā. LIAA tūrisma aktivitātes tiek plānotas atbilstoši prioritārajiem tirgiem, tūrisma stratēģijai un mārketinga plānam, saskaņojot tās ar Ekonomikas ministriju un nozares pārstāvjiem. 2025. gadā LIAA piedalījās sešos nacionālajos stendos starptautiskās tūrisma izstādēs, veidoja B2B kontaktus, organizēja ienākošās tūroperatoru, mediju un influenceru vizītes, kā arī īstenoja publicitātes aktivitātes. LIAA arvien vairāk pāriet uz digitāliem kanāliem, sociālajiem tīkliem, mediju sadarbību un starptautiskām kampaņām, samazinot drukāto materiālu lomu. Kā nozīmīgi rezultāti tika minēti vairāk nekā 1400 iegūti kontakti, prognozēts aptuveni 17 miljonu eiro apgrozījums no tiem un vairāk nekā 100 miljonu auditorijas sasniegšana mediju un digitālajās aktivitātēs. Tūrisma dati tiek vērtēti pēc CSP un Latvijas Bankas informācijas, tostarp nakšņošanas un ārvalstu norēķinu karšu tēriņu rādītājiem, kas 2025. gadā sasniedza 1,3 miljardus eiro. Tūrisma joma vēl pilnībā nav atgriezusies 2019. gada līmenī, tomēr vietējais tūrisms turpina augt. 2026. gadā LIAA turpina aktivitātes starptautiskās izstādēs, B2B pasākumus, mediju vizītēs, kampaņu “Unboxing Latvia”, kā arī sadarbību ar Liepāju, kā 2027. gada Eiropas kultūras galvaspilsētu. Īpaša uzmanība tiek pievērsta Latgalei un austrumu pierobežai, ņemot vērā tūrisma kritumu drošības uztveres dēļ. Kā būtiski turpmākie virzieni tika minēti mājas kafejnīcu dienas, gastronomijas tūrisms, Michelin sadarbības turpināšana un plašāka reģionu iesaiste tūrisma piedāvājumā.

            Deputāte I. Kalniņa vairākkārt akcentēja nepieciešamību skaidrāk parādīt LIAA mērķtirgus, darbības virzienus un valsts tēla komunikācijas saturu. Norādīja, ka prezentācijas kartē informācija par tirgiem un pārstāvniecībām nav pietiekami saprotama un var radīt maldīgu priekšstatu, piemēram, par sadarbību ar kaimiņvalstīm tehnoloģiju un aizsardzības jomā. Kalniņa rosināja pārdomāt prezentācijas dizainu un informācijas attēlojumu, lai deputātiem būtu skaidrāk redzams, kur un kā LIAA darbojas. Uzsvēra valsts tēla jautājumu, interesējoties, kā praktiski tiek īstenota valsts tēla komunikācija un kādi materiāli tiek izmantoti. Norādīja, ka deputāti paši bieži pilda valsts tēla vēstnešu funkciju, uzņemot ārvalstu delegācijas, skaidrojot Latvijas piedāvājumu un iedrošinot viesus atgriezties ar ģimenēm vai investīcijām. Rosināja domāt par veselības aprūpes un senioru aprūpes investīciju iespējām, tostarp Kanādas pieredzes pārņemšanu aprūpes mājokļu un pakāpeniskas aprūpes sistēmās.

            Ekonomikas ministrijas pārstāve E.Pētersone papildināja LIAA skaidrojumu par pārstāvniecību un darbības virzienu karti, norādot, ka ne visās valstīs ir fiziskas LIAA pārstāvniecības, taču darbs tajās var notikt no Rīgas biroja sadarbībā ar vēstniecībām. Skaidroja, ka tehnoloģiju pārstāvniecība atrodas Beļģijā un specializējas sadarbībā ar Eiropas Komisiju, starptautiskiem projektiem un Latvijas interešu pārstāvību. Uzsvēra, ka valsts tēls nav tikai tūrisms, bet lielā mērā saistīts ar investīciju piesaisti un eksporta veicināšanu un šodienas diskusijas ietvaros fokuss ir tūrisms, tādēļ detalizētāka saruna par valsts tēlu būtu skatāma atsevišķi. Diskusijā par Latgali un austrumu pierobežu informēja, ka valdībā apstiprināta apropriācija, tostarp 800 000 eiro austrumu pierobežas tūrisma kapacitātes stiprināšanai. Uzsvēra, ka drošības uztvere ietekmē ne tikai Latgali, bet visu Latviju ārvalstu tūristu skatījumā. Nepieciešams vienlaikus veicināt gan ārvalstu, gan iekšējo tūrismu.

            Deputāts Ģ.Štekerhofs pievērsa uzmanību reģionālajai līdzsvarotībai LIAA aktivitātēs. Norādīja, ka aktivitātes bieži koncentrējas Rīgā un Liepājā, savukārt citas pilsētas, piemēram, Ventspils, Latgales pilsētas un citi reģioni, netiek pietiekami pamanīti. Uzsvēra, ka Latvija nav tikai Rīga un Liepāja un ka arī citās pilsētās ir skaistas vietas, uzņēmumi un investīciju potenciāls. Pauda bažas par Ventspils nepietiekamu iesaisti, ka salīdzinājumā ar Liepāju tā tiek atstāta novārtā. Diskusijā interesējās par Michelin sadarbības izmaksām un to, vai Michelin eksperti tiek vesti tikai uz Rīgu vai arī uz reģioniem. Norādīja, ka LIAA darbībā jābūt redzamākai un praktiskākai reģionu iesaistei gan tūrisma, gan investīciju piesaistes kontekstā.

            LIAA pārstāve Kanādā I.Lācgalve informēja, ka Kanādā šobrīd ir liela interese par Latviju, tostarp ģeopolitisko apstākļu dēļ. Latvijai šis brīdis jāizmanto aktīvāk, veidojot valstiska līmeņa sadarbības projektus un biznesa partnerības ar Kanādu. Minēja, ka Latvijā nesen viesojās 13 Kanādas universitātes, kuras interesē sadarbība mākslīgā intelekta, kiberdrošības, robotikas, kvantu tehnoloģiju un citās inovatīvās jomās. Īpaši izcēla Kvebekas reģiona proaktīvo interesi sadarboties ar Latviju, Igauniju, Somiju un Zviedriju, kā arī Šerbrukas kvantu inovāciju ekosistēmu un mākslīgā intelekta centru. Aizsardzības nozari raksturoja, kā vienu no būtiskākajiem sadarbības virzieniem, īpaši dronu, kiberdrošības un militāro tehnoloģiju jomā. Norādīja, ka Kanādas uzņēmumi vairāk meklē sadarbību Latvijā, nevis tikai vienpusēju tirgus paplašināšanu. Kā būtiskākie rīcības virzieni tika minēti mākslīgais intelekts, datu centri, inženieru sagatavošana, biotehnoloģijas, būvniecība un inovāciju uzņēmumu piesaiste. Uzsvēra, ka lēmumi investīciju jomā tiek pieņemti lēni, taču LIAA var palīdzēt ar kontaktiem, vizītēm un partneru meklēšanu. Minēja Latvijas uzņēmumu piemērus, kas jau veiksmīgi darbojas Kanādā, tostarp Primekss, Latvijas Finieris, Mikrotīkls un citi. Galvenā doma bija, ka Kanāda ir stratēģiski nozīmīgs partneris ne tikai drošībā, bet arī eksportā, investīcijās un inovatīvo nozaru attīstībā.

            Deputāte L.Kozlovska pievērsa uzmanību Latvijas un Kanādas sadarbībai veselības aprūpes jomā. Norādīja, ka Latvijas veselības aprūpes speciālistiem agrāk bijusi laba sadarbība ar Kanādu un vērtīga pieredzes apmaiņa gan primārajā, gan sekundārajā aprūpē. Uzsvēra, ka Kanādas veselības aprūpes sistēma ir viena no demokrātiskākajām un kvalitatīvākajām pasaulē, tāpēc Latvijai būtu vērtīgi atjaunot un turpināt šo sadarbību. Viņa minēja, ka attiecības šajā jomā pēdējos gados ir iepauzētas, taču pastāv potenciāls tās atjaunot arī caur diasporas profesionāļiem un esošajiem kontaktiem. Norādīja arī uz medicīnas tūrisma un profesionālās pieredzes apmaiņas iespējām. Līdzās tehnoloģijām, aizsardzībai un investīcijām Kanādas sadarbības darba kārtībā būtu jāiekļauj arī veselības aprūpes joma.

            Ilgtspējīgas attīstības komisijas priekšsēdētājs U.Mitrevics uzsvēra nepieciešamību skaidrāk definēt mērķa tirgus, valsts tēla aktivitātes un to savstarpējo saikni ar tūrismu, eksportu un investīcijām. Norādīja, ka deputātiem ir jābūt saprotamam, kāpēc atsevišķās valstīs tiek veiktas konkrētas aktivitātes un kā tiek noteikta prioritāte starp valsts tēlu, tūrismu, eksportu un tehnoloģiju pārstāvniecību. Īpaši akcentēja Latgales un austrumu pierobežas tūrisma izaicinājumus, uzsverot, ka šobrīd vajadzīga kampaņveidīga motivācija Latvijas iedzīvotājiem doties uz šo reģionu. Rosināja veidot pievilcīgus tūrisma piedāvājumus, piemēram, balstītus gastronomijā, īpašos pasākumos un reģiona unikālajās pieredzēs. Kanādas sadarbības jautājumā uzsvēra Kanādas nozīmīgo lomu Latvijas drošībā un norādīja, ka šo ciešo klātbūtni būtu lietderīgi pārvērst plašākā ekonomiskajā sadarbībā. LIAA kartē Kanāda jāatspoguļo ne tikai kā investīciju, bet arī eksporta mērķtirgus. Pateicās LIAA pārstāvjiem par darbu un uzsvēra, ka sadarbība ar Kanādu, kā arī reģionu tūrisma atbalsts ir jautājumi, pie kuriem komisija varētu atgriezties nākotnē.

Uzsākot komisijas sēdi U. Mitrevics informē, ka komisijā ir pievienojušies trīs deputāti Agita Zariņa – Stūre, Raivis Kalējs un Arvils Ašeradens.

Komisijas locekle Irma Kalniņa izvirza deputāti Agitu Zariņu – Stūri par Ilgtspējīgas attīstības komisijas priekšsēdētāja biedru. Komisijas priekšsēdētājs Uģis Mitrevics aicina balsot par komisijas priekšsēdētāja biedra kandidatūru.

Atklāti balsojot “par” –9 (U. Mitrevics, A. Brakovska, A.Ašeradens, D.M.Daugavietis, R.Kalējs, I.Kalniņa, E.Teirumnieks, A.Zariņa – Stūre, V. Zariņš), “pret” – nav, “atturas” – nav.

Agita Zariņa – Stūre tika ievēlēta par Ilgtspējīgas attīstības komisijas priekšsēdētāja biedru.

Balsošanā nepiedalās komisijas locekle Līga Kozlovska, kas pieslēgusies attālināti, deputāts Juris Viļums (komisijas sēdi apmeklē pēc balsošanas plkst.12.15)  un deputāts M.Jencītis, kas balsošanas brīdī neatradās komisijas sēdē.

             Ilgtspējīgas attīstības komisijas priekšsēdētājs U. Mitrevics norādīja, ka komisija vēlas saņemt ne tikai mājokļu pieejamības pamatnostādņu 2023.–2027. gadam starpposma izvērtējumu īstenošanu, bet arī plašāku redzējumu par kopējo mājokļu situāciju Latvijā. Jau iepriekš komisija ir izskatījusi jautājumus attiecībā uz jauno mājokļu būvniecības apjomu, atbalsta pieejamību visā Latvijas teritorijā un pašvaldību iespējām iesaistīties mājokļu attīstības projektos.

            Ekonomikas ministrijas (turpmāk - EM) Mājokļu politikas departamenta direktors M. Auders sniedza pārskatu par mājokļu pieejamības pamatnostādņu īstenošanas gaitu un informēja par statistikas datiem attiecībā uz jauno mājokļu būvniecību, būvatļaujām un valsts atbalsta programmām. Vidēji gadā tiek nodrošināts vairāk nekā sākotnēji plānotais minimālais jauno mājokļu skaits. Vairāki rezultatīvie rādītāji nav sasniegti pilnā apjomā, ko ietekmējušas procentu likmju izmaiņas, inflācija un ārējie ekonomiskie apstākļi. Valsts atbalsta sistēma ir veidota atbilstoši dažādu sabiedrības grupu vajadzībām, tostarp sociāli mazāk aizsargātām personām, mājsaimniecībām ar vidējiem ienākumiem un komercbanku kreditēšanai pieejamām mājsaimniecībām. Uzsvēra, ka vairākas atbalsta programmas vēl atrodas attīstības stadijā un to pilnā ietekme būs vērtējama vēlāk. Latvijas mājokļu fonda kopējais stāvoklis un jauno mājokļu īpatsvars ir vērtējams salīdzinoši kritiski, tomēr valsts atbalsta instrumentu apjoms un uzsāktie pasākumi ir būtiski. Pievērsās arī padomju laikā būvētā dzīvojamā fonda stāvoklim un mājokļu pārvaldības modeļiem, uzsverot nepieciešamību pilnveidot esošo regulējumu.

            EM Mājokļu politikas departamenta direktora vietniece B. Cīrule informēja par sociālo mājokļu atbalsta instrumentu īstenošanas gaitu. Kopš pamatnostādņu apstiprināšanas ir izstrādāti un ieviesti atbalsta mehānismi pašvaldībām sociālā dzīvojamā fonda atjaunošanai un paplašināšanai. Programma tiek īstenota aptuveni 30 pašvaldībās un tās teritoriālais pārklājums ir vērtējams kā plašs. Pašvaldības ir uzsākušas gan projektu izstrādi, gan īstenošanu, un atsevišķos gadījumos jau ir pieejami pirmie izremontētie un izīrētie dzīvokļi. Līdz 2029. gada beigām plānots nodrošināt papildu mājokļus vismaz 1952 mājsaimniecībām. Programma ir īpaši nozīmīga tām personu grupām, kuras atrodas viskritiskākajā sociālajā un ekonomiskajā situācijā.

             Deputāts A. Ašeradens uzsvēra, ka mājokļu jautājuma risināšanā ir vērojama virzība, taču nepieciešams daudz padziļinātāks un stratēģiskāks skatījums uz kopējo situāciju. Aicināja izvērtēt mājokļu fonda vecumu un atjaunošanas tempu, noteikt mājokļu deficītu konkrētās teritorijās, kā arī stiprināt pieejamo mājokļu segmentu tām sabiedrības grupām, kuras nespēj nodrošināt sev mājokli tirgus apstākļos. Norādīja uz nepieciešamību vērtēt Latvijas situāciju Baltijas valstu un citu reģiona valstu kontekstā. Uzsvēra, ka ir nepieciešams precīzāk noteikt mājokļu pieprasījuma un deficīta apjomus pašvaldībās, lai attīstības instrumenti būtu samērīgi un efektīvi. Pievērsa uzmanību arī kreditēšanas problēmām reģionos, kur komercbanku iesaiste ir ierobežota nekustamā īpašuma zemās likviditātes dēļ. Rosināja izvērtēt risinājumus risku sadalei starp publisko sektoru, finanšu institūcijām un ierosināja aktualizēja jautājumu par alternatīviem dzīvojamo ēku pārvaldības un īpašuma modeļiem. Uzsvēra nepieciešamību mājokļu politiku sasaistīt ar Nacionālās attīstības plāna sagatavošanas procesu.

            Deputāts J. Viļums pievērsa uzmanību mājokļu pieejamības jautājumiem reģionos, īpaši Latgalē, uzsverot, ka atsevišķi atbalsta instrumenti ne vienmēr pilnībā atbilst vietējo iedzīvotāju vajadzībām. Norādīja, ka praksē būtiska problēma ir ierobežotās iespējas izmantot atbalstu ne tikai gatavu mājokļu iegādei, bet arī būvniecībai un esošā dzīvojamā fonda uzlabošanai. Akcentēja nepieciešamību pašvaldībās veidot praktiskus piemērus, kas apliecinātu atbalsta instrumentu īstenojamību un veicinātu iedzīvotāju uzticēšanos šīm programmām. Mājokļu pieejamība reģionos joprojām nav pietiekama un ka esošie risinājumi situāciju neatrisina pilnā apjomā. Aicināja turpināt sekot līdzi programmu rezultātiem un nodrošināt, lai mājokļu pieejamības uzlabošana notiktu visā Latvijas teritorijā, ne tikai atsevišķās pašvaldībās.

           Deputāts R. Kalējs pievērsa uzmanību publiskās un privātās partnerības programmas nosacījumu konsekvencei un pašvaldību iespējām tajā iesaistīties. Norādīja, ka pašvaldībām, plānojot dalību programmā, būtiska nozīme ir noteikumu stabilitātei un paredzamībai. Uzsvēra, ka nosacījumu izmaiņas var ietekmēt pašvaldību spēju pieņemt savlaicīgus un pamatotus lēmumus par iesaisti programmā. Mājokļu attīstības nepieciešamība nav apšaubāma, taču vienlaikus ir izvērtējami tie nosacījumi, kas sekmē vai ierobežo pašvaldību līdzdalību. Rosināja turpmākajās diskusijās pievērst uzmanību arī tam, vai programmas nosacījumi būtu pilnveidojami, lai tajās varētu iesaistīties plašāks pašvaldību loks.

            Deputāte I. Kalniņa uzsvēra mājokļu jautājuma nozīmi reemigrācijas kontekstā. Norādīja, ka personām, kuras apsver atgriešanos Latvijā, mājokļa pieejamība ir viens no būtiskākajiem praktiskajiem priekšnoteikumiem. Akcentēja, ka reģionos, kur netiek attīstīts jauns daudzdzīvokļu dzīvojamais fonds, ir ierobežotas iespējas piedāvāt piemērotu dzīvesvietu cilvēkiem, kuri vēlas atgriezties no ārvalstīm. Reemigrācijas politikas mērķu sasniegšana ir cieši saistīta ar mājokļu politikas attīstību un pieejamu mājokļu nodrošināšanu ārpus lielākajiem attīstības centriem.

            Latvijas Bankas Monetārās politikas pārvaldes Pētniecības daļas vadītājs K. Vilerts raksturoja hipotekārās kreditēšanas situāciju Latvijā un norādīja, ka iepriekš bija izteikti nevienmērīga starp Rīgu un Pierīgu no vienas puses un pārējo Latvijas teritoriju no otras puses. Informēja, ka pēdējo divu gadu laikā kreditēšanas apjoms ir pieaudzis gandrīz visās pašvaldībās, tomēr daudzviet pieaugums noticis no ļoti zema sākotnējā līmeņa. Skaidroja, ka kreditēšanas pieejamību ir veicinājusi gan konkurence starp kredītiestādēm, gan ALTUM programmas. Uzsvēra, ka atsevišķās pašvaldībās ALTUM faktiski palīdz veidot kreditēšanas tirgu tur, kur iepriekš tas bija ierobežots. Pašreiz nav pazīmju, kas liecinātu, ka mājokļu kreditēšanas pieaugums būtu tikai īstermiņa parādība. Pozitīvi vērtējums ir tas, ka pieaug ne vien tirgus aktivitāte kopumā, bet arī hipotekāro kredītu īpatsvars darījumos, kas apliecina mājokļu finansēšanas pieejamības uzlabošanos.

            Ilgtspējīgas attīstības komisijas priekšsēdētājs U. Mitrevics uzsvēra mājokļu pieejamības saikni ar demogrāfijas, reģionālās attīstības un konkurētspējas jautājumiem. Ar atsevišķiem rādītājiem un grafikiem vien nav pietiekami, lai pilnvērtīgi izvērtētu situāciju. Rosināja Ekonomikas ministrijai sagatavot padziļinātu pārskatu par mājokļu tirgu, tā galvenajiem izaicinājumiem un iespējamiem politikas risinājumiem. Norādīja, ka jāpievērš uzmanība īres tirgus, kreditēšanas pieejamībai, dzīvojamā fonda atjaunošanai un salīdzinājumā ar kaimiņvalstīm.